Krīze, kur tu esi? Atsaucies!
No rīta līdz vakaram to vien dzird visapkārt – krīze, krīze, krīze. Kādu rītu cieši nolemju iziet uz ielas un rūpīgāk apskatīties, kā ekonomiskā krīze izpaužas manā dzimtajā pilsētā Ogrē. Varbūt, ka tā ir tikai tur “augšās” un, kā daži saka, galvās. Padalīšos savos vērojumos ar Ogrenet lasītājiem.
Pirmo satieku pastnieci – piestāj gandrīz pie katras mājas, lai ieliktu pastkastītē avīzes. Tātad cilvēki turpina abonēt presi. Eju tālāk – vilciens uz Rīgu aizbrauc pilns ar pasažieriem. Autobuss gan tāds patukšāks, toties divstāvu. Kad krīzes vēl nebija, tauta spaidījās dzeltenajos minibusiņos. Tagad brauc uz galvaspilsētu daudzreiz lepnāk.
Pa ceļam uz pilsētas centru sastopu bijušo kolēģi. Kopš kļuvis par bezdarbnieku, izskatās krietni priecīgāks. Kā nu ne, ja vairs nav jāsēž uz “plikas” algas. Tagad saņem bezdarbnieka pabalstu un vēl piestrādā kādā uzņēmumā par sargu. Sanākot vairāk nekā 10 latu dienā. Dzīvot var.
Dodos tālāk. Lai nokļūtu uz darbu, jāiet garām bērnudārzam. Kā katru rītu, te pilns ar mašīnām – vecāki atveduši mazuļus. Šorīt pat pie dārziņa ieejas stāv trīs lepni džipi strīpā. Prātā ienāk ķecerīga doma – kāpēc jaunajām māmiņām doties uz Ministru kabinetu ar ratiņiem taisīt revolūciju par pabalstu samazināšanu, ja var braukt ar spīdīgiem džipiem. Esmu pārliecināta, ka mazo ogrēniešu vecākiem nebūtu kauns savus vāģus likt blakus valdības vīru limuzīniem. Mūsējiem jau tik daudz mašīnu, ka pat ielas pie bērnudārziem jābīda platākas – nav kur transportu likt.
Gan pie tuvējā veikala, gan arī pie mana biroja viss liecina, ka par trūkumu tauta nevar sūdzēties. Mašīnu, savu un svešu, sadzīts tik daudz, ka vai sāniski pa durvīm jāspraucas iekšā. Acīmredzot, ka benzīnam naudas pietiek un uz K2 vēl neviens negrasās tik drīz pārorientēties.
Pēcpusdienā ieeju lielveikalā. Pie dārzeņu stenda sastopu pazīstamu frizieri. Vakariņām pērk svaigus gurķus un tomātus. Februārī, kad dārzeņus nemet pakaļ par santīmiem kā vasaras beigās. Vēl pirms gada, kad par krīzi neviens nerunāja, minētā friziere vīkšījās uz Spāniju, lai tur lasītu šos pašu tomātus, jo nevarot iztikt. Tagad laikam var, kaut gan strādā tajā pašā salonā un nekur peļņā uz ārzemēm tā arī nav aizbraukusi.
Pārnāku mājās. Ieslēdzu Ogres televīziju – varbūt tur man krīzes nospiesto tautu parādīs. Demonstrē sižetu par domes sēdi – deputātēm mati vai trijās krāsās, manikīrs, arī drēbītes glaunas. TV pārraides izskaņā pavisam pārliecinos, ka krīzes izpausmes Ogrē tā arī nesaskatīšu. Rubrikā “Apsveicam!” titros rakstīts, ka ar dziesmu “Anniņa vanniņā” šovakar radiņi sveikšot mīļo pelīti Elizabeti, kurai aprit... divi gadiņi. Pat “treknajos” gados maksas koncertos dziesmas veltīja tikai pieaugušajiem un uz lielām jubilejām. Laikam man nespīd tās krīzes sekas ieraudzīt. Iešu gulēt, varbūt sapnī parādīsies?
2009. gada 2. martā, 10:35, Viedokļi un intervijas
Izabella
Jaunākie komentāri
Slikti esi staigājusi - aizej pie kāda ārsta - pajautā, kas ar cilvēkiem notiek, ir jābūt aklam lai neredzētu, ka Pārogres lielveikals ir kļuvis neapmeklētāks, kā Tu domā cik cilvēks var ilgi bez darba izdzīvot, kad ir ģimene un jāmaksā par dzīvokli, un to kāda ir sajūta, kad esi pabeidzis augstākās mācību iestādes ar izcilību, nostrādājis pāris gadu savā jomā un tagad par apsargu, vai sētnieku?kas negribēs tas arī neredzēs....
Iespēja konvertēt Eiro aizdevumus Latos pirms Lata devalvācijas Lielāka problēma, kas līdz šīm neļāva Latvijai piekrist lata devalvācijai ir liels kredītu skaits Eiro. Argentīnai 2001.gadā izdevies atrast iespēju gan devalvēt savu valūtu, gan pasargāt savus pilsoņus no lielākiem maksājumiem par saņemtiem kredītiem. Tie, kas interesējas par ekonomisko krīzi un devalvācijas jautājumiem, droši vien pamanīja, ka pēdējā laikā daži ekonomisti salīdzina Baltijas valstis ar Argentīnu 2001. gadā. Šī valsts bija ļoti līdzīgā situācijā: Argentīnas peso bija stingri piesaistīts ASV dolāram 1:1, ekonomika bija pārkārsuši, liels tirdzniecības un budžeta deficīts, pilsoņiem bija parādi ārzemju valūtā (dolāros). Interesanti, ka arī Argentīnas valdībai SVF pieprasīja samazināt budžetu par 20%(!), samazinot algas un penzijas. Tomēr SVF aizdevums un budžeta izdevumu samazināšana neizglāba Argentīnu no defolta 2001. gadā. Lai pasargātu savus kredītņēmējus no bankrota, Argentīnas valdība „piespiedu kārtā” konvertēja parādus no dolāriem uz Argentīnas peso („forced conversion”). Konvertācijas kurss – tas pats, kāds tas bija pirms devalvācijas. Nākamais solis – pēc devalvācijas valdība konvertēja savu pilsoņu parādus atpakaļ, bet pēc jauna kursa. Tātad – peso izteiksmē iedzīvotāju parādi (un ikmēneša maksājumi) neizauga devalvācijas rezultātā. Protams, pēc šī lēmuma Argentīnas valdībai bija ļoti daudz jāstrādā, lai panāktu vienošanos ar bankām par zaudējumu kompensāciju. Eiropas Savienība bija starpnieks šajā procesā. Skumji, ka par Argentīnu ES uztraucās vairāk nekā par Latviju. Piezīmēšu, ka pēc daudzu ekonomistu atzinumiem, vienkāršākais risinājums būtu jau tagad ievēst Eiro Baltijas valstīs – tas neietekmēs Eiro stabilitāti kopumā. Atgādināšu, ka vienīgais šķērslis savulaik bija augsta inflācija – pašlaik šādas problēmas nav, Latvijā ir deflācija (cenas samazinās). Diemžēl pret šo risinājumu kategoriski iebilst pati ES; tādām valstīm kā Vācija priekšplāna ir pašas Vācijas ekonomika un iedzīvotāji. Rodas jautājums, kāpēc lai Latvija rūpētos par ES labklājību? Uzskatu, ka Latvijas valdībai jāizšķiras par labu vienam no diviem variantiem: - Vai nu konvertēt pēc pašreizēja kursa visus kredītus uz latiem, tad latu devalvēt un konvertēt kredītus atpakaļ, pēc jauna kursa; - Vai nu ievēst Eiro neprasot Vācijas atļauju. Šajā brīdī tiešām gribētos, lai valdība kalpotu Latvijai, nevis ārzemju baņķieriem.
Haimij, nepārdzīvo, nu moš mūs Zviedri pa lēto nopirks :)